Pandēmijas laikā interneta krāpnieki darbojas īpaši rosīgi - viņu mērķis ir visas iespējamās iedzīvotāju grupas, kur vien būtu kāda iespēja izvilināt un izkrāpt naudu. Sliktie zēni no interneta dzīlēm labprāt iztīrīs arī tava pusaudža naudas maku. Kādas ir populārākās naudas izkrāpšanas shēmas, mērķētas tieši uz pusaudžiem?
Nauda ir, prasmes - trūkst
Mūsdienās pusaudzis interneta krāpnieku acīs ir tīri labs „donors” – pusaudži var saņemt gana dāsnas kabatas naudas no vecākiem, citi agri sāk piestrādāt un viņiem ir pašiem sava nauda, vēl citi dodas mācīties uz citām pilsētām, kas nozīmē – vecāki viņiem regulāri piešķir uzturnaudu, citi vēl saņem stipendiju. Tas nozīmē, ka pusaudži ir cilvēki ar savu bankas kontu un naudu. Tas, savukārt, automātiski nozīmē, ka arī viņi kļūst interesanti interneta krāpniekiem, ļaujot savai naudiņai aizplūst pie nezināmiem ļaundariem. Šie krāpnieki reāli nemaz nedarbojas Latvijā, bet apstrādā tavu pusaudzi, sēžot kaut kur Venecuēlā, Kubā, Indijā, Filipīnās – faktiski jebkur pasaulē. Varētu domāt – bērni un jaunieši bieži orientējas tehnoloģijās un interneta vidē daudz labāk par vecākiem, taču ar tehnoloģiskajām zināšanām vien nepietiek. Te spēkā dažādi psiholoģiskie aspekti, pusaudžu perioda domāšanas īpatnības, ātri ievainojams ego, hormonu vētras un vēl vesels kokteilis faktoru. „Pusaudzis vēl tikai veido savu pasaules pieredzi, vieglāk uzticas un tāpēc viņi ir vienkāršāk apmānāmi. Pusaudzim ir daudz svarīgāk, ko par viņu domā, kā viņu uztver un redz citi, līdz ar to – ja viņam piedāvā kārdinošas iepazīšanās iespējas, fantastiskus zīmolu apģērbus ar neticamām atlaidēm, īpašu piekļuvi slavenībām un informācijai par tām, piekļuvi ekskluzīviem fanu pasākumiem – viņi var uzķerties,” skaidro ESET kiberdrošības eksperts Kārlis Bergmanis.
Vīri melnos mēteļos
Interneta krāpniecības mērogs tikai pieaug. Kiberdrošības uzņēmumi cenšas izglītot iedzīvotājus, skaidrot krāpnieku shēmas, tāpēc lietotāju izpratne par riskiem lēnām pieaug, taču arī krāpnieki izdomā arvien jaunas shēmas. „Piemēram, deviņdesmitajos gados uz ielu stūriem stāvēja vīri tumšos mēteļos un uzrunāja cilvēkus, piedāvāja kādus nelegālus pakalpojumus – no spirtiķ, vodočka līdz jebkam citam. Mūsdienās ielās ir kameras – vairs nevar stāvēt un kaut ko piedāvāt, un kur nu vēl jauniešiem. Tagad krāpnieki ir pārvākušies uz digitālo vidi, kur viņus nav tik vienkārši izsekot, un šis krāpnieks melnajā mētelī var uzbrukt no jebkuras vietas pasaulē,” skaidro tehnoloģiju eksperts. Ne jau vienmēr uzbrucēji tēmē uz bankām, valstu ministrijām un Pentagonu, kur varētu dabūt miljonus. Turklāt, ja krāpnieki uzlauzīs banku, ir pilnīgi skaidrs, ka viņi tiks profesionāli meklēti, būs nepatikšanas. „Savukārt, ja var stundas laikā apzvanīt simt pensionārus un no katra dabūt 300 eiro vai uzrunāt tīklos simt pusaudžus un no katra dabūt 100 eiro – kopsummā tas vienalga ir izdevīgi. Krāpniekiem tas ir mazāks risks, mazāka peļņa, bet toties vairāk potenciālo upuru. Turklāt vēl - ja pusaudzis pats aiz muļķības iedevis piekļuves datus savai naudai, tad apkrāpts, policijā viņam visdrīzāk tur atbildēs, ka sorry, policijai tādiem niekiem nav laika. Krāpšana parasti notiek kampaņveidīgi - uztaisa Facebook lapu, reklāmas kampaņu, trīs dienas vai nedēļu mums lec ārā reklāmas, pēc dažām dienām Google un Facebook noreaģē, lapa tiek apturēta, bet krāpnieki jau kaut kādu ražu ir ievākuši. Paies trīs mēneši un būs nākamā kampaņa – lapai būs pilnīgi cits nosaukums, būs citi pakalpojumi un viss atkal turpināsies.”
5 krāpšanas veidi:
Shēma ir vienkārša. Lai apkrāptu pusaudžus, kārotais burkāns ir jāiepako konkrētai auditorijai saprotamā veidā un izskatā.
1. Slavenību vārdā izteikti ”izdevīgi” viltus piedāvājumi.
Sociālajos tīklos tiek uzlauzti vai izveidoti vizuāli identiski konti visā pasaulē plaši zināmām personībām – piemēram, Bila Geitsa, Īlona Maska, slavenu aktieru, dziedātāju u.c. konti un no tiem krāpnieki izplata dažādus vilinošus paziņojumus. Piemēram, reālai slavenībai izveidots viltus konts, kurš apstiprina visus sekotājus un draudzēties gribētājus un tajā tiek izsludinātas spontānas akcijas – piemēram, ja tūkstoš cilvēki stundas laikā sametīsies par 5 eiro, tad tikai šiem cilvēkiem tiks izsludināts speciālais koncerts. Reāli koncerta biļete maksā daudz, daudz dārgāk un jaunietim šāda pēkšņa „dāvana” var šķist ļoti vilinoša. Šādā veidā uzbrucēji stundas laikā savāc vairākus tūkstošus eiro un tūlīt pat pazūd, nekāda īpašā koncerta, protams, nebūs. Vai, piemēram, tiek izsludināts - ja ātri pārskaitīsi kaut kādu summu X bitkoinos, tad tev to atgriezīs atpakaļ dubultā apmērā. Protams, ka realitātē nekāda dubulto līdzekļu atgriešana neseko.
2. Dažādi superpiedāvājumi un superatlaides.
Piemēram, Facebook parādās reklāmas ārkārtīgi izdevīgiem pirkumiem – kādā mājas lapā pēkšņi ir iespēja iegādāties zināmu zīmolu preces ar 80-95 procentu atlaidi. Pieaugušais visbiežāk apzinās – oriģināls Rolex pulkstenis maksā tik, cik tas maksā, bet pusaudzis var noticēt, ka brendu jaka tieši šeit tomēr ir dabūjama nevis par simtiem, bet daudz mazāku summu. Ieslēdzas sociālais aspekts – visi draugi uz mani skatīsies, kāds es stilīgs, re kā man izdevīgi izdevies atrast šī gada modeli! Turklāt mūsdienu globālajā pasaulē cilvēkus nemaz nemulsina fakts, ka nauda, piemēram, jāskaita uz kontu Indijā, bet preci sola izsūtīt no Ķīnas, jo mūsdienās mēs tiešām pērkam preces no visas pasaules. Bieži šādu viltus piedāvājumu tomēr var atpazīt pēc tā, ka reklāmas teksts ir rakstīts ļoti neveiklā valodā, visdrīzāk izmantojot mašīntulkošanas metodes.
3. Viltus stipendijas.
Jaunieši arvien biežāk izvēlas studijas ārvalstīs, taču tas ir dārgs un ne visiem pieejams prieks. Pēkšņi internetā parādās ļoti labs stipendiju piedāvājums – kāds fonds vai iestāde, kas izsniedz stipendijas studentiem. Fondam ir lapa sociālajā tīklā, kur saliktas skaistas kādas reālas universitātes bildes un reālie teksti par studiju programmām no šīs mācību iestādes mājas lapas. Cilvēks pārbauda – un tiešām – šāda universitāte un programmas eksistē, un jaunieši piesakās. Āķis ir tāds, ka par dokumentu iesniegšanu jāmaksā administrēšanas maksa vai kaut kāds vienreizējs maksājums. Ja to vēl specifiski noformulē vietējai publikai – upuri būs. Piemēram, speciāls fonds tikai 18 gadīgiem latviešu jauniešiem, tikai 50 vietas, piedāvājums spēkā tikai uz šo vienu nedēļu un, lai pieteiktos, par dokumentu aizpildīšanu jāsamaksā 75 vai 150 eiro. Simts cilvēku samaksā un uzbrucējs izgaist.
4. Darba piedāvājumi.
Krāpnieki izveido it kā darbā iekārtošanās aģentūras mājas lapu, kas aktīvi reklamējas sociālajos tīklos. Parasti tie ir jauniešiem saistoši darba piedāvājumi. Piemēram, turīgas ģimenes meklē bērnu aukles, kurām būs jāstrādā tikai daži vakari nedēļā par neredzēti labu atalgojumu. Lapā ir smaidīgu ģimeņu un bērnu fotogrāfijas. Taču, lai pie šī darba tiktu, ir jāmaksā par iekļaušanu datu bāzē, tad vēl papildus par pavirzīšanos gaidītāju rindā tuvāk mērķim, tad vēl par drīzāku uzaicinājumu uz darba interviju utml. Šī naudas vēl un vēl papildu prasīšana labi nostrādā pat uz pieaugušiem cilvēkiem, jo cilvēks šajā mērķī jau vienreiz ir investējis un vēlas kaut ko no tā dabūt arī atpakaļ, tāpēc ir gatavs iet tālāk. Šajā gadījumā būtu vēlams aprunāties ar vecākiem, kas visdrīzāk paskaidros, ka auklīte nevar saņemt 1000-2000 eiro mēnesī par dažu stundu darbu nedēļā. Ieteikums būtu vispār izvairīties no nezināmu darbā iekārtošanās aģentūru un tamlīdzīgu starpnieku pakalpojumiem.
5. Iepazīšanās internetā un šantāža.
Tā dēvētie mīlestības krāpnieki atrod sev upurus visās vecumu grupās, arī pusaudžu auditorijā, kuru uzvedību nosaka pubertāte un hormonu vētras. Protams, te nevarēs izkrāpt tūkstošiem eiro, tomēr uz vismaz dažiem simtiem eiro cerība ir. Darbība parasti notiek kādā no sociālajiem tīkliem – Instagram, Facebook, Tik-Tok utt. Jaunieti uzrunā kāds pievilcīgs cilvēks, sākas saruna, kas pāraug ciešākā kontaktā un abas puses apmainās ar kailfoto. Tikai krāpnieks sūta internetā paņemtu bildi, bet pusaudzis – pats savējo. Un tad sākas visparastākā šantāža un draudi nosūtīt saraksti un foto vecākiem, klasesbiedriem, izlikt publiski utt. Var sekot ilga un sāpīga kaulēšanās par to, cik tad naudas pusaudzis tomēr ir spējīgs savākt.
Tomēr – ziņot
Kā likums, cietušie parasti nevēlas publiskot savu piedzīvoto un ziņot iestādēm – ir kauns. Pusaudžu ego, prestižs un pašapziņa ir vēl jutīgāka lieta, tāpēc patiesībā nav nekādas statistikas – cik bieži cilvēki no šī cieš. Zināms tikai tas, ka krāpnieki kļūst arvien rosīgāki. „Lai ieviestu globālākus kontroles pasākumus valdību, policijas, sociālo platformu līmenī – paiet gadi. Tikmēr labākais ir veselīga situācijas analīze, kritiskā domāšana, izglītošanās un pusaudžu komunikācija ar vecākiem. Kad vecāki sāk dot bērnam naudu, komplektā pie viena jābūt izskaidrojumam – ja ir kāds, tavuprāt, izdevīgs piedāvājums, darba priekšlikums – atnāc pārrunāt, apskatīsimies kopā. Ja tev vajag dizaineru drēbes – atceries, ka 90 procentu atlaides dzīvē nemēdz būt,” skaidro tehnoloģiju eksperts. „Visjutīgākā pusaudžu auditorija ir tie, kam pietrūkst naudas kārotajam un tie, kam pietrūkst vecāku uzmanības, skaidrojumu un komunikācijas. Ja krāpšana jau ir notikusi – tomēr iesaku vērsties policijā, rakstīt iesniegumu, lai radītu šo statistiku, lai veidotos izpratne, cik šī problēma ir izplatīta.”